Mūsdienu enerģētikas mērķis ir efektivitāte, un viens no perspektīvākajiem virzieniem ir atlikumsiltuma lietderīga izmantošana. Tomēr ceļš no ražošanas procesā radušās “liekās” enerģijas līdz siltumtīkliem nav ne vienkāršs, ne lēts, raksta laikraksts Diena.
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) un nozares ekspertu atziņas liecina, ka šis process prasa rūpīgu tehnisko sagatavošanu un ekonomisko aprēķinu.
Ekonomiskais pamatojums un cenu griesti
Atlikumsiltuma izmantošana kļūst par reālu alternatīvu tradicionālajam kurināmajam tikai tad, ja tā izmaksas ir konkurētspējīgas. SPRK izpilddirektors Jānis Miķelsons norāda, ka atsevišķos gadījumos šī enerģija var būt ļoti lēta – pat 15 līdz 20 eiro par megavatstundu (MWh). Tomēr vispārpieņemtais ekonomiskā pamatojuma slieksnis ir līdz 30–35 eiro/MWh.
Jāņem vērā, ka šo cenu būtiski ietekmē divi faktori:
Attālums: Cauruļvadu izbūve ir dārga. Ja siltuma avots atrodas viena līdz divu kilometru rādiusā no esošajiem tīkliem, investīcijas ir atmaksājamas. Palielinoties attālumam, projekta rentabilitāte strauji krītas.
Sagatavošanas izmaksas: Atlikumsiltums reti kad ir uzreiz gatavs ievadīšanai sistēmā. Pat ja dzesēšanas procesā rodas karsts ūdens, tā temperatūra bieži ir jāpaaugstina, izmantojot siltumsūkņus, kas prasa papildu elektroenerģiju un iekārtu investīcijas.
Zemas temperatūras siltums un investīciju barjeras
Lielākā daļa industriālo procesu, datu centru un notekūdeņu sistēmu rada siltumu, kura temperatūra svārstās robežās no 20 līdz 30 grādiem pēc Celsija. Kā uzsver “Rīgas siltums” valdes priekšsēdētājs Kalvis Kalniņš, šāda temperatūra ir par zemu tiešai izmantošanai pilsētas tīklos.
Lai šo enerģiju “uzsildītu” līdz nepieciešamajiem parametriem, ir nepieciešami lieljaudas siltumsūkņi. Tas nozīmē milzīgas sākotnējās investīcijas – aptuveni viens miljons eiro uz katru megavatu jaudas. Šādas izmaksas padara projektus par pievilcīgiem tikai ilgtermiņā, turklāt investoriem trūkst garantiju par atdevi, jo atlikumsiltuma piegādātājiem jāsacenšas brīvā tirgū ar esošajiem ražotājiem bez īpašām regulējuma priekšrocībām.
Atkritumu dedzināšana un piegādes regularitāte
Kaimiņvalstu, piemēram, Lietuvas pieredze ar atkritumu dedzināšanas stacijām Viļņā un Kauņā rāda, ka šāds siltums var būt lēts, jo ieņēmumus gūst gan no atkritumu apsaimniekošanas, gan elektroenerģijas pārdošanas. Tomēr šis resurss ir neelastīgs – dedzināšanas procesam jānotiek nepārtraukti, un siltums ir jānodod tīklā gan ziemā, gan vasarā, kas sistēmai liek pielāgoties.
Vēl viens izaicinājums ir ražošanas cikli. Ja uzņēmums siltumu var nodot tikai astoņas stundas dienā, bet pārējā laikā sistēmai jādarbina šķeldas katli, kopējā efektivitāte mazinās. Atlikumsiltums ir izdevīgs tikai tad, ja tas ir lētāks par šķeldas mainīgajām izmaksām (kas vasarā ir ap 35–36 eiro/MWh, bet ziemā pieaug līdz 45 eiro/MWh).
Nākotnes perspektīvas: Datu centri un 4. paaudzes tīkli
Šobrīd Latvija sper pirmos praktiskos soļus. “Salaspils siltums” drīzumā sāks pieņemt siltumu no “Tet” datu centra, izmantojot siltuma akumulācijas tvertnes jeb “termosus”, kas palīdz izlīdzināt diennakts svārstības. Arī “Rīgas siltums” šogad plāno īstenot pilotprojektu, lai izmantotu kāda mazāka datu centra radīto enerģiju.
Interesi par siltuma nodošanu izrāda ne tikai tehnoloģiju milži, bet arī kokrūpnieki un tirdzniecības centri. Eksperti norāda, ka nākotne pieder 4. paaudzes siltumtīkliem. Ja pilsētas caurulēs būtu iespējams nodrošināt zemāku temperatūru, pateicoties labākai izolācijai, sistēma varētu daudz vieglāk “uzsūkt” zemas temperatūras siltumu no kondicionieriem un ražošanas iekārtām, tādējādi padarot pilsētu apkuri zaļāku un lētāku.
